Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Man kaut kādā jubilejā tika uzdāvināts Pūciņš (nezinu gan, kā asais, šķiedrainais sintētiskais lāča pārklājums varēja izsaukt šādas asociācijas). Savukārt mammai kolēģi pirms pāris gadiem bija uzdāvinājuši kucēnu, par ko mamma jutās dziļi nelaimīga un visu atbildību novēla uz bērniem. No kucēna izauga mazs, lapsiņai līdzīgs, seksuāli hiperaktīvs radījums vārdā Maksītis. Mēs ar brāli bijām tieši tajā vecumā, kad šādas lietas raisa interesi, bet pat mums tas bija par daudz. Ja, sēžot, kāds pārlika kāju pār kāju, tas acumirklī tika uztverts kā aicinājums uz mīlas aktu bez priekšspēles. Īpaši jautri tas bija, kad ieradās ciemiņi. Un tātad. Ieraugot Pūciņu, Maksīša skatienā iezalgojās liela iekāre, bet tuvāks kontakts viņiem sākumā tika liegts, jo es Pūciņu gribēju tikai sev vienai. Drīz vien Pūciņu nomainīja kāda aktuālāka mantiņa un tad sākās. Mazais rozā zīmulītis dragāja savu sirdspuķīti stundām, dienām un gadiem ilgi. Pūciņa apmierinātie rūcieni kļuva par tik pat normālu sadzīves skaņu, kā kastroļu grabināšana vai radio. Apmēram reizi mēnesī Maksītim gan nācās pārdzīvot šķiršanās sāpes, jo mamma, paņēmusi Pūciņu divos pirkstos, nesa viņu uz vannas istabu mazgāt. Tāds bija divu mazu radījumu mīlas stāsts. Bet šis nav tikai izklaidējošs, bet arī visai pamācošs stāsts par uzticību. Pēc dažiem gadiem Maksītis Jūrmalā ieraudzīja pūdeli, iemīlējās, skrēja pie viņas, pakļuva zem mašīnas riteņiem un tagad dus mūža mierā zem ābeles. read more
