
Lietošanas insrtukcija: Traukā ielej putojamo šķidrumu, piemēram, saldo krējumu ar cukuru.
Skaņas, krāsas un smaržas no pagātnes

Lietošanas insrtukcija: Traukā ielej putojamo šķidrumu, piemēram, saldo krējumu ar cukuru.
Arī padomju pilsoņiem bija pieejami fotoaparāti. Galvenokārt visi fotografēja ar melnbaltajām negatīvajām filmiņām un pēc tam taisīja bildes.

Padomju gados daudzās vietās tika izmantoti šādi pastiprinātāji.
Padomju laikos mājsaimiecībās dažkārt tika izmantota panna figūriņu cepšanai.
Tagad šī panna ilgi nav lietota. Cik atceros, tika sagatavota smilšu mīklai līdzīga masa un iepildīta formiņās. Sapildīto pannu lika uz liesmas un cepa no abām pusēm.
Pannas cena bija 4,50 rubļi. Salīdzinājumam – kilograms gaļas maksāja rbļ 2,00, litrs piena rbļ 0,24, baltmaizes kukulītis rbļ 0,20 (vidēji).
Astoņdesmito gadu beigās, kad apgāde ar precēm kļuva kritiska un veikalos bija grūti nopirkt pārtikas produktus, tika ieviestas “Pircēju vizītkartes”. Vizītkarte bija ‘jāizrotā’ ar fotogrāfiju un bija jābūt ierakstītam pircēja vārdam, uzvārdam, un pašvaldības nosaukumam. Produktu pievedumu reizēs, uzrādot šo vizītkarti, varēja saņemt normētā daudzumā gaļas produktus, sviestu, sieru un vēl šo to. Maize gan laikam bija dabūjama bez vizītkartes. Var redzēt, ka šī vizītkarte ir pamatīgi nobružāta, tātad intensīvi lietota.
Aizvadītajos gados, kas pamazām attālinās no mums, rūpnieciski ražoto trauku šķira bija nosakāma pēc apakšā esošā marķējuma krāsas. Marķējums parasti bija – rūpnīcas logo, maņas vai brigādes numurs vai kaut kas tamlīdzīgs un dažreiz arī cena.
1. šķiras traukiem šie apzīmējumi bija sarkanā krāsā, 2. šķirai tie bija zili, bet 3. šķirai – zaļi.
P.S. Iespējams, ka es nokļūdījos par 2. un 3. šķiras trauku marķējumiem – varbūt, ka to krāsas savstarpēji bija otrādi.
Šādus elektromehāniskus zvanu pulksteņus ražoja nu jau patālajos padomju gados.
Pulksteņa mehānisms ir ievietots koka skapītī ar atveramu priekšējo durtiņu.
Darbības princips ir šāds. Tas katru minūti pa līniju saņem impulsu no cita – vadošā pulksteņa, kurš “ražo” šos impulsus. Pienākot impulsam, lielais zobrats mazliet pagriežas ap savu asi. Pilnu apli zobrats veic 24 stundās. Šajā zobratā ir caurumiņi, kuros pēc vajadzības ieskrūvē skrūvītes. Šīs skrūvītes vajadzīgajā laikā saslēdz kontaktu virkni, ieslēdzas relejs, kas atrodas uz brūnās plāksnes. Relejs padod spriegumu uz skolas gaiteņos esošajiem zvaniem.
1947. gada sākumā Klijānu ielā no Gaisa tilta līdz Klusajai ielai tika ierīkota trolejbusu mācību līnija. Pa to brauca pirmie Rīgas trolejbusi ЯТБ-1 (Ярославский троллейбус-1) (skat. 1. attēlu), kuri bija jau lietoti un tika saņemti no Maskavas un Ļeņingradas. Pavisam Rīgā bija 3 šīs markas trolejbusi. Viens no šiem trolejbusiem nokalpoja arī citā statusā. Kad 1957. gadā tika atklāta trolejbusu līnija pa Biķernieku ielu līdz Ķeguma ielai, tad šo vagonu tur novietoja, lai būtu galapunkta pagaidu telpas dispečeriem un vadītājiem. Tikai vēlāk uzcēla īsto galapunkta ēku.