Skaņas, krāsas un smaržas no pagātnes
T
as bija tālajos septiņdesmitajos. Padomijā, lai neatpaliktu no “Jeņķiem” no zinātniskajā progresā, sākās informātika.
Viesojoties pie savas skolotājas, man acīs iekrita šis. Šim vijoles futlārim es sajūtu auru, ka IR. Kaut kas mani pie tā piesaista. Saprotu, ka izcils fotogrāfs es neesmu. Doma, ka nu tā vieta būtu kādā mūzikas veikala skatlogā. Ja kādam rodas par interese šo priekšmetu un vēlme kādam labam cilvēkam mazliet atvieglot vecumdienas – sakiet.
Šis mani sagaida nākot mājās no darba. Vadi un ar tiem viss saistītais mani pievelk jau izsenis. Par plāksnes gadiem spriežu pēc ciparu skaita telefona numurā. Rīga, 245333 Seši cipari Rīgā, pieci rajonā. Cik reizes ir audzis numuru skaits kopš tiem laikiem? Tagad to 8. Tātad par 2 kārtām – simts reizes! Skaitlis 333 man saistās vēl ar ko.
Kā pa miglu no bērnības atceros, ka šādu aparātu lietošana mežos esot bijusi aizliegta. Vismaz mani vecāki šo atklāti pa mežu nenēsāja. Vai bijām tik bailīgi, iebiedēti? Nu “kombains” melnu muti, melnām ūsām, ogu sulas piesūcies stāv lauku mājas pieliekamajā un gaida savu jauno saimnieku. Kāds prasmīgs vīrs Veselavas pusē to savām rokām darinājis. Ievērojiet – plauktiņš sniedzās pāri bunkura pusei, tādējādi neļaudams izbirt ogām no bunkura veicot nākamos vēzienus.
Kādā jaukā vasaras pirmsJāņu dienā kopā ar bērniem devos apskatīt Pāles pagasta centru. Manu uzmanību pievērsa vecā pienotava, kuru no ārpuses pamestu un aizslēgtu biju jau pētījis iepriekšējos gadus.
Nu ļaužu rokas darījušas savu un tajā varu iekļūt pa durvīm, kuras noliktas guļus šķērsām savai dzimtajai ailai.
Nesen tiku dzirdējis Džerija Šterna, šī portāla drauga, stāstījumu par urbantrip un tādu piedzīvojumu meklētāju kodeksu. Nu jūtos kā digeris un ar fotoaparātu rokā laipoju starp flīžu, mēģeņu lauskām un veidlapām. Interesanti, ka citus “apmeklētājus” pirms manis nav interesējis nekas, ko nevar konvertēt alkoholā (lasi metāls). Tā muzeja cienīgi neskartas stāv mēģenes, pierakstu žurnāli, piena pudeles, to gumijas aizbāžņi. Dažas no pudelēm atgādina bērnību, kad aiz tādās aiz folijas vāciņa gozējās krējums.
Starp dažādiem brīnumiem pavīd jauno kapitālisma laiku pēdas – elektro apsildāms boileris un dažas ūdens iekārtas, kas nepārprotami liecina, ka pienotava pieredzējusi arī otro brīvības elpu ārpus padomju žoga. Diemžēl tai nav bijis dots ilgi elpot brīvības gaisu. Skumji. Ar Ulmaņlaika mantojumu un dvašu izvilkt visus padomju laikus un nu piedzīvot bojāeju.
Par pienotavu daudz zinātu stāstīt mans sievastēvs, kas šeit audzis, skolā gājis, bet nu jau viņā saulē. Atceros, tiku pētījis vecos uzrakstus uz tās ārsienas. Tāpat pamata apmalē tiku redzējis iebetonētu bānīša sliedi.
Kad tie strādāja, piena veikalos stāvēja rindas. Nieka 15 gados viss ir otrādi – svari pamesti
Tas bija tajos tālajos, senajos labajos laikos, kad sociālisms sasniedza tukšo plauktu fāzi. Pārtikas veikala fasādi greznoja neona gaismas. Patiesībā, neons mirdzizlādē spīd ar oranžsarkanu gaismu. Citas gāzes mirdz citās krāsas. Vienkārši visas spīdošās stikla caurulītes tautā sauc par neona, tāpat kā visas autiņbiksītes sauc par pamperiem, visus pildzīmuļus par flomasteriem. Tajos laikos reklāma spīdēja, lai pilsoņi redzētu kur ir maize, desa, gaļa un piens. Nu, ja nav veikalā, tad vismaz ir reklāmā. Caurulīšu spīdēšanai ir vajadzīgs augstspriegums. Tas tiek iegūts transformatoros tur pat, zem gaismām. Nupat atcerējos, ka prototips šeit redzamajām pudelēm ir redzams šajā rakstā.
Par šo rokdarbu komplektu vien varēšu piebilst, kas “Straumē” strādāja mans krusttēvs. Atradis šo komplektu tiku savas sievas ģimenes krājumos.
Vai ziniet, kam piedēvēja šos vārdus? Ļeņinam. Varbūt kādam padomju skolniekam ap sirdi kļuva vieglāk, zinot ka Lielais Ļeņins tā mācījās. Sevi pie šādas domas netiku pieķēris ne reizi. Atceros faktu no bērnības, ka biju tiktāl “sazombēts”, ka vienu laiku domāju, ka Ļeņins ir bijs latvietis. Kā bērns es protams, domāju latviski. Šoreiz plakātus parādu augusta saulē piespraustus pie mana istabas loga. Tā var noprast to izmērus. Plakāta ar republiku ģērboņiem bildes ir pagrieztas. Plakāts kopumā uz loga neizvietojās.
Klīstot pa Imantu kārtējo reizi ieraudzīju, ka ir “izmests dzīvoklis” – tā es saucu situāciju, kad uz ielas ir nonākusi te vai visa kāda cilvēka iedzīve – trauki, grāmatas, mēbeles … kas nu kuram pūrā ir bijis. Šoreiz redzu, ka mantības īpašnieks ir bijis kinoamatieris. Starp dažādajām sadzīves mantām šo ieraugu un nolemju pievākt. Pēc neilgas mantu apskates tur pat atrodas iepakojuma kastīte, ar instrukciju un filmu gabali. Tie nepārprotami saistās ar manu atradumu. Redzu, ka galdiņš pilda 3 funkcijas – filmas gala taisna nogriešana, filmu galu fiksācija līmējot, lai perforācija ir “rakstā” , un kā vēlāk izlasu instrukcijā – arī emulsijas noņemšana no filmas līmējamās zonas. Šoreiz neko gudru vairāk nepateikšu. Nekad neesmu bijis cītīgs instrukciju lasītājs. Parasti esmu ticis skaidrībā to bez lasīšanas. Intuīcija un tehniskā domāšana.
Braucot mājup no Liepājas ieraugu šo. Rīgas robežas stabu. Esmu tam braucis garām neskaitāmas reizes, bet nu to ieraugu Kambara acīm. Tūdaļ pat mājās pārbraucis nomainu braucamo uz divriteni un dodos stabu apciemot. Kā redzams, manam izpētes objektam neklājas viegli. Pamests tas vada savas savus pēdējos gadus vai mēnešus. Kas zina.
Šito uz laukiem! Tā dzird sakām mūsmājās, kad kāda lieta liekas nokalpojusi, bet ne gluži ārā metama.
Skaidrības labad jāpaskaidro, ka tas nav lapseņu slazds, un ābele pilda tikai fona funkcijas. Uz ātru roku pilsētas apstākļos meklējot vidi šī priekšmeta fotografēšanai, tā likās gana piemērota. Neviena lapsene vēl tā nav tikusi noķerta, bet kas zin – vai tad kāds ir mēģinājis?
Šādu rīku atceros no bērnības. Izpildījums -cinkots tērauds, ar pamatīgumu un dāsnumu materiālu lietojumā. Dāsnums visbiežāk atsaucās uz svaru un ilgmūžību. Kā redzams- cinkojuma mūžs iet uz beigām, bet pati konstrukcija turas vēl braši. Rokturi kārtīgas lauku sievas tvēriena kalibrā.
Manas sievas vectēvs bija bodnieks. Bodē, skaidrs bez svariem neiztikt. Jau vairākkārt esmu jūsmojis par relikvijām, ko glabā mājas, kurās nu saimnieko viņa meitas, mazmeitas un vasaras pavada mazmazmeitas. Šoreiz manu uzmanību piesaista elegantā koka kastīte smēristabā (tā vēl šobaltdien sauc telpu, kurā stāv dažādas nepārtikas lietas). Tajā ir svari īpaši smalku beramu vielu svēršanai.
Iznesis kasti saulītē ar pietāti un rūpību veru to vaļā. Uzraksti uz tās nepārprotami liecina, ka tā 1932. gadā ražota Rīgā, Paul Rāše svaru un mēru fabrikā.
