Skaņas, krāsas un smaržas no pagātnes
1982. gadā pirmo reizi notika skrējiens Rīga-82, kas tika sarīkots PSRS Konstitūcijas dienā 7. oktobrī.
Kaļot dzelzi, neatejot no kases, t.i., turpinot gremdēties atmiņās par Maskavas Olimpiādi, piedāvāju apskatei vēl dažus atribūtus.
Lielā sarkanā ripa ir atstarotājs 7 cm diametrā – “катафотирующий знак пешехода”, kas esot bijis paredzēts Olimpiādes dalībniekiem un viesiem, lai droši pārvietotos pa naksnīgās Maskavas ielām. VIP-i jau droši vien to dabūja par brīvu, bet pārējiem bija jāšķiras no 1,10 rbļ.
Savukārt, monētas bija Padomju bankas taustāmais pienesums Olimpiādes atbalstam. Šeit redzams pilns 6 olimpisko rubļu komplekts, ko laida apgrozībā no 1977. gada līdz pat stratēģiskajam 1980. Šīs bija klasiskās jubilejas monētas, ko PSRS laikos bez tiešiem sakariem bankās dabūt bija visai sarežģīti.
Redzot šī rīta brīnišķīgo laiku, nevarēju atturēties, lai neiemūžinātu šo ragavu modeli. 70-to / 80-to gadu klasika, ko tajā laikā izmantoja aptuveni puse bērnu un pusaudžu. No tradicionālajām ragavām šīs bija lielākās un smagākās, jo otrs biežāk sastopamais tips bija metāla rāmis ar dažiem koka dēlīšiem. Protams, arī tajā laikā jau bija sastopamas šādas tādas “uber-komiskās tehnoloģijas”, kā sarunvalodā saucamās stūrējamās ragavas Čuk-un-Geks, taču manevrēšanas un ātruma ziņā ar tradicionālajām tās nekonkurēja.
Apmēram 1984-1986 gads, Jaunjelgavas vidusskola. Lai gan tā bija vidusskola bija ar basketbola novierzienu fizkultūrā, trešais mācību ceturksnis pilnībā tika pakļauts slēpošanai. Fizkultūra mums bija piecas reizes nedēļā.
Šajās dienās varēja uz skolu nākt brīvā stila apģērbā. Proti, nebija jāvelk skolas forma. Parasti tika vilkti vilnas vai kokvilnas biezie teniņtērpi. Zem tā kokvilnas krekls un kājās kaut kas līdzīgs legingiem. Toreiz likās, ka tā ir diezgan ērti. Taču ja kādu dienu ekipējums vēl nebija paguvis izžūt, nācās vilkt džinsus un vilnas džemperi. Parasti ar augsto apkakli, jo ar īso ome no mājām ārā nelaida. Ja trāpījās nobraucienu dienās, tad neko, bet distancē gan ar džinsiem diezko labi nebija. Ar slēpām problēmu nebija. Jaunjelgavā toreiz bija ļoti labs saimniecības preču veikals, kurā bija liela sporta preču nodaļa. Izvēle bija milzīga, it sevišķi kocenēm. Slēpes varēja arī ņemt skolā, bet ar tām bija tīrās mokas. Bija jau skolai arī desmit plastmasenes ar visiem zābakiem, bet tās izsniedza tikai uz rajona sacensībām Jaujās. Pastāstīšu, kā man tur gāja pirmajā reizē.
Turpinot Dzintara aizsākto tēmu par VISU slēpēm, prezentēju iespējams mazāko rūpnīcas produktu VISU MINI. Šīs, tikai metru garās slēpītes, varētu būt pirktas ne vēlāk kā 1980. gadā, jo droši bija mans bērnudārza inventārs. Sākotnēji kāja stiprinājās brūnas ādas siksniņās, taču 80-to gadu otrajā pusē – saimniekam jau ieejot agrīnajā pusaudžu vecumā – siksnas un atbalsta gumijas tika nomainītas pret atsperu klamburiem. Tas ievadīja slēpīšu aktīvāko dzīves posmu – tās izmantotas gan braukšanā no kalniņiem, gan ņēmušas dalību skolas slēpošanas sacensībās (aizvietojot salauztās distancenes). Piedzīvots arī smags kritiens, lecot no tramplīna – asiņu peļķe un reāli kustīgi apakšzobi… Kopš 90-to sākuma, kad mūsu platuma grādi sniegu parktiski zaudēja, slēpes nogūla parastas Imantas piecstāvenes pagrabā. Taču arī tur tās iekļuva likteņa līkločos: pagājušajā ziemā nolēmu tās pārvest uz jauno dzīvesvietu, vienlaicīgi arī cerot atkal izbraukt! Taču izrādījās, ka pagraba mitrumā nopuvis viens aizmugurējais gals, bet klamburos vairs neiet neviens zābaks. Un, kas pats iespaidīgākais – tikai mēnesi vēlāk vietējais “domuprav – drug čeloveka” visus piecstāvenes pagrabus iztīrīja – tā teikt, ugunsdrošībai…
Pērku veco laiku slēpošanas inventāru (koka slēpes, nūjas, zābakus).
Tel. 26006166, e-pasts: info@ocs.lv
Dāmas un kungi !
Man ir tas gods Jūs iepazīstināt !
PISI VISU
Azarts bija tik liels, ka sazinājos ar Igauņu kolēģi un viņš man iesūtija bildi ar 100% oriģinālām PISI VISU slēpītēm !
PISI šai gadījumā nozīmē pilsētiņa, kuras vārdā šīs slēpītes ir nosauktas !
Eite EESTI POIS
Vēlviens Igaunijas šedevrs !
Esmu pateicīgs Igaunijai par to slidotprieku, ko dāvājušas man šīs slidas ! Es pat nespēju vairs saskaitīt tās stundas, dienas un nedēļas, kas tika pavadītas Siguldas aizsalušajos dīķos un tos laikus, kad spēlēju hokeju Siguldas komandā SIGFARM. Šīs slidas ir mērojušas ceļu no pīlīšu dīķa ( pie Siguldas baznīcas ) līdz pat Rīgas Sporta Pilij !
Aite EESTI 🙂
Protams, ka atsperu stiprinājumi slēpēm bija labāki. Daudz labāki par vienkāršām ādas siksnām, kas samirka, izstiepās un slēpošana no slidsoļa pārvērtās klumbursolī, cenšoties savaldīt slēpi ikreiz, kad tā tika pacelta no zemes. Tāpēc stiprinājumus tautā dēvēja arī par “klamburiem”. Nu labi, iespējams šo vārdu no vācu mēles (klammer) ievazāja vecmāmiņas ar to domājot knaģi, skavu, un tamlīdzīgi. Taču tas ļoti precīzi raksturo moku rīku, kāds toreiz tika dēvēts par slēpēm.
Šodien, rokoties papīru kambarī, uzdūros interesantam “dokumentam” – padomju hokeja programmai. Un, kāds pārsteigums un likumsakarība – programma spēlei, kurā tikušies neviens cits, kā… Rīgas “Dinamo” pret Ļeņingradas ASK !
Tāpēc, kamēr vēl gaisā virmo patīkamā gaisotne pēc nu jau leģendārās mūslaiku Dinamo un SKA sērijas, ir ideāls mirklis ievietot tīmeklī šo materiālu.
Programma izdota 1987. g. 22. novembra regulārās sezonas spēlei, kas izrādās bijusi abu komandu 84. tikšanās. Pēc programmā publicētās turnīra tabulas var redzēt, ka attiecīgajā brīdī Dinamo atradās tikai 9. vietā 14 komandu konkurencē. Taču ar ko sezona beidzās mēs visi zinām – ar PSRS čempionāta sudrabu! Lai gan loģiski – spēlētāju sarakstā taču ir ne tikai mūsdienu zvaigžņotie treneri Znaroks un Vītoloņš, bet arī tādi vēlākās Latvijas izlases korifeji kā Irbe, Kerčs, Beļavskis, Sējējs, Maticins u.c.
Laikraksta „Sports” nozīme un popularitāte padomju laikrakstu plejādē bija neapstrīdama. Kāds mēdza abonēt „Cīņu”, kāds „Padomju Jaunatni”, kolhoznieki „Lauku Avīzi”, taču visus apvienoja viens – „Sportiņš”. Šis LPSR Ministru Padomes Fiziskās kultūras un sporta komitejas lolojums iznāca kopš 1955.g. 4.oktobra un pat cenas ziņā neatpalika no lielajiem brāļiem – 3 kapeikas. Vēl viens „Sportiņa” apskaužams fenomens bija iespēja ne tikai nemainīt savu nosaukumu pie varas maiņas, bet arī saturiski palikt pie tā paša „kažoka”. 90-to sākumā nomainījās tikai vairākas desmitgades ierastais logo, kļūstot nedaudz treknāks.
