Skaņas, krāsas un smaržas no pagātnes
Laiku pa laikam cilvēki padara visādus agrākos laikos labi kalpojušus priekšmetus par dizaina vai pat funkcionāliem elementiem tagadnē.
Visticamāk, ka vidējais pilsonis visā pasaulē ir pakļauts konkrētam dzīves ritmam, ko ierobežo dažādu plaši pieejamo preču klāsts.
Šodien šādi atskaites punkti būs GoodYear somas, Willeroy & Boch nažu komplekti, Bianchi trauki un tā tālāk.
Atradu folderi ar bildēm, kuras jau sen kā fotografējām kādās viesmīlīgās mājās, bet, nezkāpēc bija palikušas neieliktas Kambarī. Labojam kļūdas.
Personīgi man vienīgā tikšanās ar akvareļa krāsām ir bijusi skolas laikā, kad eksistēja īpašas zīmēšanas stundas. “Tev ir viss zīmēšanai?”, tas bija klasiskais mammas jautājums no rīta, kad pusaizmigušais skolnieciņš tiek “aplipināts” ar visādām mantām un stumts uz skolu. Kamēr zīmēšana notika tikai ar zīmuļiem, viss bija daudzmaz vienkārši. Taču akvareļi uzdzina zināmas šausmas. Pirmkārt, bija nepieciešams kaut kāds priekšauts, ko omīte pašuva no oderdrēbes. Arī uz rokām tika vilktas īpašas aproces.
Kaļot dzelzi, neatejot no kases, t.i., turpinot gremdēties atmiņās par Maskavas Olimpiādi, piedāvāju apskatei vēl dažus atribūtus.
Lielā sarkanā ripa ir atstarotājs 7 cm diametrā – “катафотирующий знак пешехода”, kas esot bijis paredzēts Olimpiādes dalībniekiem un viesiem, lai droši pārvietotos pa naksnīgās Maskavas ielām. VIP-i jau droši vien to dabūja par brīvu, bet pārējiem bija jāšķiras no 1,10 rbļ.
Savukārt, monētas bija Padomju bankas taustāmais pienesums Olimpiādes atbalstam. Šeit redzams pilns 6 olimpisko rubļu komplekts, ko laida apgrozībā no 1977. gada līdz pat stratēģiskajam 1980. Šīs bija klasiskās jubilejas monētas, ko PSRS laikos bez tiešiem sakariem bankās dabūt bija visai sarežģīti.
Neņemšot definēt, kā šo verķi pareizi sauc, taču pirms ceturtdaļgadsimta skolēnu terminoloģijā tas bija dedzinātājs. Pieļauju, ka oficiāli domāts kokapstrādes mākslinieku vajadzībām, taču nešaubos, ka absolūti lielākajai daļai tas saistās ar darbmācības stundām un bildīšu dedzināšanu uz finiera dēlīšiem. Cik atceros, tajā laikā aktuāli bija kādi trīs dedzinātāju modeļi, bet šis ar nosaukumu “Dimok” (Dūmiņš) skaitījās pats advancētākais, jo bija ne tikai lielākais un smagākais, bet arī lepojās ar 3 karstuma režīmiem. Savu nosaukumu tas attaisnoja pilnībā, jo dūmu košana acīs un gruzdoša koka aromāts bija neatņemama procesa sastāvdaļa. Konkrētais pelēcis iegādāts 1984.g. un tā komplektācijā ietilpa arī rezerves dedzināšanas uzgalis, jo tiem bija tendence pārdegt.
Viesojoties pie savas skolotājas, man acīs iekrita šis. Šim vijoles futlārim es sajūtu auru, ka IR. Kaut kas mani pie tā piesaista. Saprotu, ka izcils fotogrāfs es neesmu. Doma, ka nu tā vieta būtu kādā mūzikas veikala skatlogā. Ja kādam rodas par interese šo priekšmetu un vēlme kādam labam cilvēkam mazliet atvieglot vecumdienas – sakiet.
Rīkot “disenes” astoņdesmitajos bija viena no vieglāk pieejamām radošām izpausmēm plašākām tautas masām. Ja nodarboties ar mūziku vai mākslu profesionāli bija grūtāk, jo bija jāiet dažādās skolās, tad diskotēku varēja sarīkot jebkurš, kam rokas īstajās vietās un ir kaut trīs kapeikas kaislība pret moderno mūziku.
Taču “disene” bez “gaismenes” nav nekas cits kā klases vakars. Īstie vīri rūpējās, lai pasākumā noteikti midžinās kāda lampiņa, vēlams krāsaina. Vienkāršākais variants bija ielodēt vadam pa vidu starteri no dienas gaismas lampas, taču tad gaisma midžinājās absolūti haotiski. Taču nemaz tik grūti nebija salodēt vienkāršu shēmu (kuru, es ceru kāds komentāros aprakstīs), kas ļāva gaismekļiem ņirbēt mūzikas ritmā.
Ja ne tās jaciņas, tad viss pārējais laikam varētu būt aktuāls arī šogad.
Jau kopš Kambara atklāšanas es sapņoju kaut kur ieraudzīt šo ierīci. Reiz iztēle gandrīz uzspridzināja manu galvu, raugoties uz šo verķi. Mazi follija gabaliņi vienkārši paši ceļas augšup un krīt lejā, atspīdot dažādās krāsās. Manai cieņai un bijībai nebija robežu, kad uzzināju, ka lampas iekšienē it kā esot glicerīns. Ko? Glicerīns? Vai tiešām tas pats ar ko Sairess Smits, vai kā viņnu tur sauca Žila Verna grāmatā spridzināja klintis. Viņam taču pietika ar dažiem pilieniem…. Un es uzreiz iztēlojos, ko ar klinti izdarītu lampa kas stāvēja manās mājās uz galda, tieši acu priekšā.
Protams, visai drīz man radās aizdomas, ka kaut kas īsti nav kārtībā ar to glicerīnu. Sevišķi pēc tam, kad izrādījās, ka mana vecmāmiņa lieto glicerīna tabletes.
Nevis uz “poļiem”, bet uz “poļiem”, ar nelatvisko “o”. Poligrāfiķu klubā savu savdabīgo karjeru kā dīdžejs aizsāka Ainārs Mielavs. Tieši no tās skatuves viņš pirmo reizi “noīdēja” tādas dziesmas kā “Mīlestība nedalāma…” un “Paliks bumbiņas no gumijas…”, vai kā tur īsti bija. Meitenes tur palika slapjas, bet puikas gāja zīmēties dejojot “breiku”.
Nēsāt “poļu” nozīmīti bija ārkārtīgi kruti. Par tiem, kas to darīja, bija zināms – viņi iet uz “turieni”.
Jānis Borgs, mākslas zinātnieks, bohēmists un lielisks stāstnieks. Viesojoties pie viņa, reiz atradām virkni interesantu pagātnes liecību, kuras fotografējām nolūkā ievietot Kambarī. Taču, laimīgā kārtā saruna par atsevišķiem priekšmetiem izvēršas veselā lekcijā par mākslu laikā, kad PSRS vēl plauka un zēla.
Šī pūdernīca ir īsts Staļina laiku dizains, Borgs stāsta, pētīdams zīmējumu uz kartona vāka, – gan zīmējuma, gan tēmas ziņā.-
– Jā, tajos gados, šķiet, nacionālo simboliku atļāva – es neveikli parādu savu nezināšanu.
– Nevis ļāva, bet lika, Jānis noskalda, – Pa abiem galiem štopēja iekšā. Tas ir pilnīgi otrādi, nekā daži te iztēlojas. Nacionālais aspekts bija politiskajā doktrīnā: nacionāls pēc formas, sociālistisks pēc satura. Kaut ko tik nacionālistisku kā Staļina laiku ir grūti iedomāties. Turklāt, tas ļoti organiski pārauga no ulmaņlaikiem, tikai auseklīšus nomainīja pret sirpīšiem un āmurīšiem. Tā bija sakritība. Tā forma, ko Ulmanis bija iekopis, perfekti sakrita ar to, kas Staļina laikā bija vajadzīgs.
Paldies visiem kas atsaucās uz aicinājumu par slēpēm un slēpošanas stāstiem izstādei ALFA. Te nu ir! Tīri gaumīgs stends sanācis, kur līdzās “kambaristu” slēpēm un stāstiem ir arī virkne ļoti īpašu un senu eksemplāru, nākušu no citiem ļaudīm. Ja gadās iepirkties tajā lielveikalā, neaizmirstiet uzmest aci otrajā stāvā.
