Automodeļi.
Tīrais ārprāts ar tiem auto modeļiem. Es pat īsti tagad nevaru sev atbildēt vai tie mani patiesi interesēja, vai vienkārši dēļ to deficīta bija šī ažiotāža. Modes kliedziens laikam 🙂 Kolekcionāra vecumam un nodarbei toreiz nebija nozīmes.Kā tagad atceros, ka ciemojos pie kāda onkuļa un nu tad vecais izrādija savu kolekciju ! Visi ciemiņi bija autā – māšīnas kādas 70 laikam tai skapī bija 🙂 Es gan biju savācis tikai kādus četrus Moskvičus, Latviju, divus žiguļus un vienu pikapa Volgu. Kulminācija visam šim pasākumam bija milicijas VOLGA ! Tas nu bija KAUTKAS !
Cовенок – Pūcēns

Šī te mazo bērnu spēļmanta manā īpašumā nonāca šogad pavasarī orģinālajā iepakojmā (celofāna maisiņā).
Ar visu fabrikas birku, gribēju jau to iekļaut savā padomjlaiku lietu ekspozīcijā, bet sākumā iedevu savam dēlam paspēlēties. Spēļmanta tika operatīvi iznīcināta, kā jau dažus mēnešus veci bērni mēdz to darīt. Bet bildi un birku esmu saglabājis.
Golovolomkas
Nu KubikRubiku likt iekšā man liekas nebūtu korekti, jo tā jau ir spekulācija ar megazvaigznēm, bet vai kāds atceras šādas lietas ?
Šīs divas Golovolomkas man vēljoprojām ir darbā un lielākā ir perfektā, bet mazākā normālā darba stāvoklī. Tulīt pēc KubikRubika šīs štelles bija megamodē un tad tika pirkts viss …
Piramīdas, tornīši, čūskas, bumbas un visādi citi golovolomi 🙂
Džentlmeņa labirints
Nevarēdams sagaidīt, kad kāds paziņa, kā solījis, uzrakstīs par šo rotaļlietu savu stāstu, nolēmu atstāstīt to pats. Viņš vēstīja, ka, gulēdams slimnīcā, esot iepazinies ar kādu puiku, kas sirdzis tajā pašā palātā un, citiem par skaudību, vienmēr spēlējies ar šo labirintu. Kad puika izveseļojies un jau saģērbies, lai dotos mājās, viņš esot pasniedzis rotaļlietu manam paziņam, sakot: “Ņem, man tā vairs nebūs vajadzīga”. Laimīgais slimnieks nu varējis vadīt dienas slimnīcas palagos un bezgalīgi ripināt metāla lodīti, līdz kamēr izveseļojies arī pats. Kad pienācis laiks izrakstīties no slimnīcas, viņš to pasniedzis atkal nākamajam sirdzējam, kas gluži vai acis izskatījis lūrot uz kāroto rotaļlietu. “Ņem, man tā vairs nebūs vajadzīga!”
Žiguļus bērniem nedot!
Kaut attēlā izskatās neliels, tomēr šis Žiguļa modelis ir apmēram kaķa lielumā. Es to pamanīju uz kāda pazīstama programmētāja galda. Viņš stāstīja, ka esot izglābis šo mašīnu no kāda maza puisēna vardarbības, kurš esot sēdējis uz mašīnas jumta un vizinājies. Pēc visa spriežot, mašīna ir bijusi radiovadāma, tai ir antenas vieta, kur nu antenai jābūt, var redzēt, ka iekšpusē ir bijis motors, taču par to liecina tikai вкл/выкл slēdzis. Ražošanas gads nezināms, iespējams 1978., šāds skaitlis ir uz numura zīmes. Ražotājs arī neskaidrs, redzama tikai emblēma. Varbūt kāds spēj atpazīt?
Konfeti!

Cik bērnībā tādi nav būkšķināti! Apakšā pārplēšot plānu pergamentu ir striķītis. To paraujot – augšējais pergaments plīst ar paukšķi, un ārā izlido daudz krāsainu un apaļu papīra gabaliņu!
Spēle mazajiem prātiem
Šī spēle nebija nemaz tik interesanta. Sevišķi tādam prātam, kāds ir manējais; slinks uz matemātikas vienādojumu un krustvārdu mīklu risināšanu. Jā, arī šahu es nemāku spēlēt.
Taču, pateicoties tam, ka šī spēlīte manās mājās, vienmēr tika slēpta skapī, es biju pārliecināts, ka tas ir kaut kas īpašs. Kad tiku pie tās, centos spēlēties tiešām no sirds, bet visas reizes beidzās vienādi – ar fizisku kauliņu pārcelšanu, nevis pārbīdīšanu, kā tas rakstīts noteikumos.
Timura kompass
Reiz dzīvoja kaut kāds Timurs, parasts huligāns, kurš, lai maskētu savas neģēlības periodiski nodarbojās ar izpalīdzēšanu veciem cilvēkiem. Atnesa malku, sadeva pa purnu kādam ābolu zaglim un tādā garā. Man ir aizdomas, es īsti nezinu, taču biju pārliecināts, ka Timuram noteikti ir kompass. Par pulksteni Командирские es nemaz nesapņoju. Un biju pārliecināts, ka Timuram ir tieši šāds kompass. Liels, ar milzīgu ciparnīcu. Tāpat es biju pārliecināts, ka šis, tāpat kā daudzi citi kompasi ir paredzēts darbam lauka apstākļos.
Ne jau istabā
Un ne jau trolejbusā.
Es maldījos. Mērot debess puses piemājas krūmājos, aiz stikla ātri sagāja mitrums un netīrumi, bultiņa ierūsēja. Vēl vairāk – no draņķīgas, izkaltušas cūkādas veidotā siksniņa pārplīsa. Tiesa, neatceros, ka es būtu ļoti bēdājies. Plīstošas, nekvalitatīvas rotaļlietas bija ikdiena.
Zaldātiņi
Vēl līdz šodienai īsti nesaprotu, kas šajos mazajos cilvēciņos bija tik unikāls, taču 80-to gadu pirmajā pusē brūnie plastmasas zaldātiņi bija vēl viena izteikti stabila vērtība jaunāko klašu skolnieku vidū. To iegādei puišeļi tērēja savu grūti krāto kabatas naudu, iemainīja tos pret mašīnu modelīšiem, donaldu blokiem, novelkamajām bildītēm. Apritē bija manāmi arī no ārzemēm ievesti daudzkrāsaini un izjaucami zaldātiņi, taču tie jau skaitījās “kosmiskās tehnoloģijas”. 🙂










