Skaņas, krāsas un smaržas no pagātnes
T
as bija tālajos septiņdesmitajos. Padomijā, lai neatpaliktu no “Jeņķiem” no zinātniskajā progresā, sākās informātika.
Lūk, dokumentiņš, kas pēdējā LPSR desmitgadē Rīgas skolēniem ļāva pārvietoties gan čehu tramvajos un trolejbusos, gan ungāru dzeltenajos Ikarusos – skolēna mēneša biļete. Attēlā redzamais eksemplārs gan saglabājies no visai vēlīnā 1990. gada, 
taču cik atminos arī visus 80-tos tā izskatījās identiski. Vienīgi regulāri mainījās krāsas – laikam tāda savdabīga pretviltošanas aizsardzība.
Šokē cena – 1 rbļ. 60 kap., jo par šādu summu varēja iegūt neierobežotu pārvietošanās brīvību visos trijos transporta veidos vesela mēneša garumā. It kā jau formāli eksistēja politika, ka biļetes pienākas tikai no skolas patālāk dzīvojošajiem, tomēr neviens neaizrāvās ar ērtību atņemšanu arī pārējiem – kā nekā uz centra kinoteātriem nobastoto stundu laikā bija jātiek visiem… 😀
Biļešu iegādes tehnika iespējams dažādās skolās atšķīrās. Mums klasē bija nozīmēta atbildīgā persona (protams, viena no apzinīgākajām un skolotājam uzticamākajām klases biedrenēm), kura iekasēja naudiņu un pēcāk izdalīja svarīgos papīriņus.
80-to gadu bērnu un jauniešu dzīvē bija divas ievērības cienīgas grāmatas. Šī ir pirmā no tām – klasisks 1981. gada Ābeces izdevums, kas, cik gadījies redzēt, īpaši neatšķīrās no tiem, ko savās rokās turēja arī 60-to un 70-to gadu pirmklasnieki. Ņemot vērā, ka, atšķirībā no mūsdienu bērniem, tajos laikos reti kurš mācēja lasīt jau pirmsskolas vecumā, šī grāmata uzskatāma par lasītprasmes diženo stūrakmeni. Un vai tad nebija interesanti? Kurš gan neatceras leģendāros stāstus par pūpēdi un piepi, Upīšu māti (kura nekad nebaras, bet kauninot tikai apsauc ar savu ui-ui!), Gagarinu, Džeri vai Šnibīša pasi. Protams, netrūka klasisko pasaku un vareno dzimteni slavinošu teiksmu. Bija pat anekdotes. Arī ilustrācijas nelika vilties – tā laika populārais „Dadža” mākslinieks Edgars Ozoliņš pat Ābecē bija parūpējies par seksīgām meičām mini-svārkos 🙂
Neņemšot definēt, kā šo verķi pareizi sauc, taču pirms ceturtdaļgadsimta skolēnu terminoloģijā tas bija dedzinātājs. Pieļauju, ka oficiāli domāts kokapstrādes mākslinieku vajadzībām, taču nešaubos, ka absolūti lielākajai daļai tas saistās ar darbmācības stundām un bildīšu dedzināšanu uz finiera dēlīšiem. Cik atceros, tajā laikā aktuāli bija kādi trīs dedzinātāju modeļi, bet šis ar nosaukumu “Dimok” (Dūmiņš) skaitījās pats advancētākais, jo bija ne tikai lielākais un smagākais, bet arī lepojās ar 3 karstuma režīmiem. Savu nosaukumu tas attaisnoja pilnībā, jo dūmu košana acīs un gruzdoša koka aromāts bija neatņemama procesa sastāvdaļa. Konkrētais pelēcis iegādāts 1984.g. un tā komplektācijā ietilpa arī rezerves dedzināšanas uzgalis, jo tiem bija tendence pārdegt.
Stāsts vispār nav tikai par Sprīdīša bibliotēku. Stāsts ir par to parakstāmās literatūras grāmatnīcu, kas manā bērnībā un jaunības dienās atradās uz Tērbatas (ko tolaik dēvēja par Stučkas ielu) un Kirova ielas (ko tagad dēvē par Elizabetes) stūra. Tā bija svinīga telpa ar garumgaru koka leti un kurā parasti nenotika pārmēru liela drūzmēšanās.
Šajā sakrālajā vietā tapa LPSR nācija, proti, šeit radās visi tie tipveida grāmatplauktu iekārtojumi, pēc kuriem varēja atpazīt ikvienu vairāk vai mazāk lasošu (bet tādi bija teju vai ikviens tajos tālajos laikos) cilvēku dzīvokļus. Raiņa, Birznieka-Upīša, Jaunsudrabiņa un vēl citu dižgaru kopotie raksti, kurus jūs taču tik labi atceraties no savu vai savu draugu grāmatplauktiem – jā, tie nebija prasti pirkti kaut kādā tur bodē tad, kad ienāk prātā vai, kad paliek pāri naudas. Tie nokļuva jau minētajos plauktos un sekcijās ar Parakstāmās literatūras grāmatnīcas starpniecību. Kad LPSR pilsonis sagribēja būt tik pat inteliģents kā kaimiņš, viņš devās uz minēto svētvietu, aizpildīja kartiņu, iemaksāja avansu un gaidīja paziņojumu par kārtējo sējumu iekrītam pastkastītē. Sākās inteliģentas svinības.
Ak, jūs domājat, ka tas ir vienkārši novecojis trolejbusa Škoda modelis? Nekā nebija. 1970-tajos un 1980-tajos šis trolejbuss bija koledžas, kluba un kosmoplāna apvienojums.
No visām vietām šajā braucamrīkā manu uzmanību visvairāk, protams, piesaistīja vadītāja kabīne. Arī tramvaja kabīne ar vienu vientuļo vadības kloķi un skarbo metāla estētiku tolaik bija uzmanības vērta, bet trolejbusā visa kā bija daudz vairāk. Pirmkārt un galvenokārt tur bija simboliskas durtiņas, kuras bija aptuveni sēdekļa augstumā un atveroties pārlocījās uz pusēm. Aizvērtā veidā tās nostiprināja ar īpašu bultu, kas manā fantāzijā ārkārtīgi pat līdzinājās kara filmās redzamajam šautenes pārlādēšanas kloķim un – eh, kā man gribējās tik klāt tādam kloķim!
Arī padomju laikos katram skolēnam bija jābūt apliecībai. Apliecības teksts bija nodrukāts abās valodās. Pirmajā atvērumā bija paredzēta vieta ziņām par skolēnu un fotogrāfijai. Apliecību varēja pagarināt vairākus mācību gadus. Nākamajās lapās bija ievietoti “Noteikumi par Latvijas PSR skolu”, protams, abās valodās.
Arī toreiz pastāvēja mēnešbiļetes braukšanai sabiedriskajā transportā. Rīgā mēnešbiļete braukšanai visos tramvajos un trolejbusos maksāja rubli un 20 kapeikas. Visiem tramvaju maršrutiem tā maksāja 75 kapeikas. Atcerēsimies, ka viena tramvaja biļete maksāja 3 kapeikas, trolejbusā – 4 kapeikas.
Padomju bērna košļenes, … ak, atvainojiet, – dzēšgumijas. Kaut kas no debešķīgās smaržas ir nojaušams vēl šobrīd. Zaļā gumija vēl glabā manu piena zobu pēdas. Bija vēl viena – tāda cilindriska, arī zaļa, bet mīkstāka un ar baltu joslu pa vidu, bet tā tika noēsta pavisam…
“Lineāls okeāns” ir kāda mana sena drauga frāze, reaģējot uz latīnisko “tabula rasa”. Ar šo ierakstu tam nav nekāda sakra, bet frāze prātā ir “iesvilināta” diezgan cieši. Nācās tā arī uzrakstīt.
Lineāls from Guntars Graiksts on Vimeo.
Konkrētais lineāls tika atrasts modernā, gluži nesen izbūvētā Latvenergo energoefektivitātes centrā, starp glītiem stendiem un demonstrācijas tehniku. Fotoaparāta pa rokai nebija, nācās filmēt.
Lineāls svaigs, mazlietots, kā no 1984.gada grāmatnīcas plaukta. Nokļūstot skolnieka rokās, tam parādās ar pildspalvu ievilkta švīka uz robežas starp krāsoto un nekrāsoto koka daļu. Garlaicības mirkļos tiek iekrāsotas arī jau tā neprecīzās milimetru līnijas. Un ja skolotājs, sitot ar to skolniekam pa nagiem, lineālu nesalauž, tas izdzīvo pat līdz nākamajam mācību gadam. Jā, jā, pagājušajā gadsimtā skolotājs drīkstēja uzšaut skolēnam pa pirkstiem un neviens viņam nesējās klāt par vardarbību.
Komentāri lieki 😀
Audriņas un Putniņa grāmatas krievu versija pieejama internetā šeit.
Avots: www.90ie.ru
