Kādā jaukā vasaras pirmsJāņu dienā kopā ar bērniem devos apskatīt Pāles pagasta centru. Manu uzmanību pievērsa vecā pienotava, kuru no ārpuses pamestu un aizslēgtu biju jau pētījis iepriekšējos gadus.
Nu ļaužu rokas darījušas savu un tajā varu iekļūt pa durvīm, kuras noliktas guļus šķērsām savai dzimtajai ailai.
Nesen tiku dzirdējis Džerija Šterna, šī portāla drauga, stāstījumu par urbantrip un tādu piedzīvojumu meklētāju kodeksu. Nu jūtos kā digeris un ar fotoaparātu rokā laipoju starp flīžu, mēģeņu lauskām un veidlapām. Interesanti, ka citus “apmeklētājus” pirms manis nav interesējis nekas, ko nevar konvertēt alkoholā (lasi metāls). Tā muzeja cienīgi neskartas stāv mēģenes, pierakstu žurnāli, piena pudeles, to gumijas aizbāžņi. Dažas no pudelēm atgādina bērnību, kad aiz tādās aiz folijas vāciņa gozējās krējums.
Starp dažādiem brīnumiem pavīd jauno kapitālisma laiku pēdas – elektro apsildāms boileris un dažas ūdens iekārtas, kas nepārprotami liecina, ka pienotava pieredzējusi arī otro brīvības elpu ārpus padomju žoga. Diemžēl tai nav bijis dots ilgi elpot brīvības gaisu. Skumji. Ar Ulmaņlaika mantojumu un dvašu izvilkt visus padomju laikus un nu piedzīvot bojāeju.
Par pienotavu daudz zinātu stāstīt mans sievastēvs, kas šeit audzis, skolā gājis, bet nu jau viņā saulē. Atceros, tiku pētījis vecos uzrakstus uz tās ārsienas. Tāpat pamata apmalē tiku redzējis iebetonētu bānīša sliedi.
Kad tie strādāja, piena veikalos stāvēja rindas. Nieka 15 gados viss ir otrādi – svari pamesti
Mans Pirmais tramvajs !
Tieši šis ir mans pirmais tramvajs. Pirmais, ko ieraudziju, pirmais ar kuru braucu un pirmas galapunkts, kurā pastrādātas (ne krimināla rakstura) palaidnības. Ilgus gadus šis pirmais vizināja mani no Ropažu ielas uz centru, Bērnu pasauli, Cirku, Tirgu, Vecrīgu, Polittehnisko institūtu, Daugavas ledus halli. Šis bija mans pirmais ceļš no Čierīša uz lielo pilsētu. Sigulda-Čiekurkalns-1.Tramvajs-Rīgas centrs. Savā dzīvē braucot ar vilcienu no Siguldas uz Rīgu es laikam tikai divas vai trīs reizes esmu braucis līdz Rīgai. Parasti Sigulda-Čiekurkalns (ciemos pie Kurstvecākiem) un tad ar pirmo uz centru. Tukšums un skumjas pārmāca mani brīdī, kad redzēju kā Pirmais pazūd, kā tika slēgta biļešu kase un kā lēnām aizauga galapunkta sliežu ceļš. Vecais dzeltenais, kura neskaitāmo krāsojumu krāsas biezums ļāva tajā iedurt adatu 🙂
Tas bija tajos tālajos, senajos labajos laikos, kad sociālisms sasniedza tukšo plauktu fāzi. Pārtikas veikala fasādi greznoja neona gaismas. Patiesībā, neonsmirdzizlādē spīd ar oranžsarkanu gaismu. Citas gāzes mirdz citās krāsas. Vienkārši visas spīdošās stikla caurulītes tautā sauc par neona, tāpat kā visas autiņbiksītes sauc par pamperiem, visus pildzīmuļus par flomasteriem. Tajos laikos reklāma spīdēja, lai pilsoņi redzētu kur ir maize, desa, gaļa un piens. Nu, ja nav veikalā, tad vismaz ir reklāmā. Caurulīšu spīdēšanai ir vajadzīgs augstspriegums. Tas tiek iegūts transformatoros tur pat, zem gaismām. Nupat atcerējos, ka prototips šeit redzamajām pudelēm ir redzams šajā rakstā.read more
Kā internetā, tā drukātajos medijos neskaitāmas reizes lasīts par Latvijas vietām, kur savulaik uzņemts gan lieliskais vietējais kino, gan populāras vissavienības filmas. Figurē daudzas Latvijas pilsētas; Rīga, protams, visbiežāk. Nemaz nešaubos, ka gandrīz visi kā Latvijas populārāko „kino pilsētiņu” nosauktu Vecrīgu – tur taču filmētas epizodes pat tādiem kino šedevriem kā „17 pavasara mirkļi” un „Šerloks Holmss”. Taču, lai cik tas nebūtu pārsteidzoši, pašā Rīgas nomalē ir vēl viena savdabīga vieta, kas redzama vismaz 6 mākslas filmās. Tā ir Biķernieku auto un moto trase!read more
Turpinot ziemas tēmu. Nils Graustiņš laipni atsaucās uz aicinājumu iesūtīt fotogrāfijas izstādei ALFA. Diemžel mākslinieki izvēlējās citas. Tāpēc, lai šis nepaliktu “ārpus kadra”, nolēmu publicēt Kambarī. Īsta diapozitīvu fotogrāfijas maģija.
Uz šī raksta tapšanu pamudināja manis paša uzņemta bilde pirms gadiem divdesmit pieciem. Toreiz kā jaunais speciālists tiku nosūtīts uz Rīgas radio rūpnīcu atstrādāt Dzimtenei 3 stāža gadus. To arī paveicu , jo armijā mani neiesauca. Nu jau gadus 15 dzīvoju netālu no bijušās RRR rūpnīcas – tepat Imantā. Mazliet sev pārmetu, ka tikai tagad pievēršos aizejošās godības iemūžināšanai. Kādu pēcpusdienu dodos “glābt kas vēl glābjams”.
Toreiz rūpnīcā valdīja militāras stingrības apsardze. Par fotoaparāta ienešanu vai iznešanu rūpnīcā varēja nesapņot. Pie rūpnīcas caurlaides bija mantu glabātuve šādu “aizliegtu” mantu novietošanai darba laikā. Tā ar tēva dāvāto, no glabātuves izņemtu aparātu tapa tā bilde.read more
Pavērojot šo fotogrāfiju, var redzēt, cik daudz izmaiņu noticis Rīgā.
1) Satiksmes intensitāte, salīdzinot ar mūsdienām, ir ļoti neliela – brauc daži autobusi, pāris vieglās mašīnas un, protams, tramvaji. Tagad pat svētdienās tur ir vairāk braucamo.
2) Pie krustojuma ar Prāgas ielu nav izbūvēts gājēju tunelis (tunelis uz Autoostu).
3) Tramvajs (3. un 4.) vēl kursē pa Marijas (toreiz Suvorova) ielu.
4) Pie pilsētas kanāla vēl dižojas viens no atlikušajiem radio torņiem. Pirmais gāja bojā kara laikā.read more
Šo rakstiņu mani pamudināja nesen tapušais cien. Kurmja raksts par kabeļa brīdinājumiem.
Mans Pirmais tramvajs !
