Olimpiādes-80 atribūtika
Kaļot dzelzi, neatejot no kases, t.i., turpinot gremdēties atmiņās par Maskavas Olimpiādi, piedāvāju apskatei vēl dažus atribūtus.
Lielā sarkanā ripa ir atstarotājs 7 cm diametrā – “катафотирующий знак пешехода”, kas esot bijis paredzēts Olimpiādes dalībniekiem un viesiem, lai droši pārvietotos pa naksnīgās Maskavas ielām. VIP-i jau droši vien to dabūja par brīvu, bet pārējiem bija jāšķiras no 1,10 rbļ.
Savukārt, monētas bija Padomju bankas taustāmais pienesums Olimpiādes atbalstam. Šeit redzams pilns 6 olimpisko rubļu komplekts, ko laida apgrozībā no 1977. gada līdz pat stratēģiskajam 1980. Šīs bija klasiskās jubilejas monētas, ko PSRS laikos bez tiešiem sakariem bankās dabūt bija visai sarežģīti.
PSRS pilsoņa turības grāmata
Kaut arī Padomju Savienībā nebija pieņemts lielīties ar lieliem ienākumiem un no naudas tika plānots atbrīvoties tiklīdz iestāsies komunisms (bet tas būs drīz), pilsoņi tomēr tika iedrošināti naudiņu krāt. Noguldījumu uzkrāšanai bija izveidota Krājbanka, bet par dokumentu, kas apliecināja noguldījumu esamību, kalpoja krājgrāmatiņa. Tajā kasiere ar roku ierakstīja visus darījumus, kas atgadījās ar pilsoņa kontu.
Krājgrāmatiņas vāku līdzīgi kā rubli rotāja uzraksti visās 15 republiku nāciju valodās, tai skaitā arī latviešu.
Jaunā kapitālista apliecība
Ak, brīvības šalkas un saldā apziņa, ka beidzot, beidzot arī mēs, daudzcietušās Latvijas pilsoņi, esam piebiedrojušies turīgo un visu varošo kapitālistu saimei. Izrādās, ka tas nebūt nav grūti: vajag tikai noguldīt naudu uz procentiem Bankā Baltija – zolīdā un nopietnā iestādījumā. Izrādās, ka tā darot visi normāli kapitālisti – noguldot naudu bankā, banka ar šo naudu rīkojas, naudas kļūst vairāk un beigās visi ir laimīgi. Faktiski tas ir daudz labāk par agrāk solīto komunismu, jo komunismā visiem būtu bijis jāstrādā, bet nevienam nebūtu naudas. Kapitālisms solīja daudz naudas un pilnīgi bez darba.
Taloni kā maksāšanas līdzeklis
Sensenos laikos, pēc tam, kad ļaunais padomju pūķis bija pievārēts un brīvības šalkas vējoja skaudrāk par caurvēju, veco labo padomju rubli nomainīja jestrais Latvijas rublis, repšiks, kā to dēvēja ļaudis.
Bet brāļi lietuvieši nekādu rubli neieviesa. Viņi savu mazvērtīgo papīrīti nodēvēja par talonu. Drošības ziņā tas bija laikam mazāk aizsargāts nekā pēdējie Rīgas Satiksmes braukšanas taloni. Ūdenszīmes tiem gan ir, bet gaužām vārgas. Toties taloniem bija gaumīgs noformējums – uz katra kāds putniņš un kāds augs. Tā, piemēram, trīs talonus no vienas puses rotā izspūris gārnis, bet no otras – kadiķzars. Vienam talonam vienā pusē ir ķīvīšu pāris, bet otrā – āboliņš. Skaidrs, ka lietuvieši ir bijuši un paliek dabas tauta.
Maģiskā biļete
Dāmas un kungi, jūsu uzmanībai it kā parasta, bet tajā pašā laikā ne tik parasta aviobiļete. Kāpēc neparasta? Tāpēc, ka deva iespēju padomju pilsonim nokļūt TUR – aiz dzelzs priekškara.
Konkrētais eksemplārs ir manas krustmātes aviobiļete viņas 1982. gada ceļojumam uz kapitālistisko (!) valsti Austriju, kur sajūsmināto tūristu grupu nogādāja lielvalsts aviācijas vienīgais flagmanis „AEROFLOT”. Kā redzams, tā laika biļetes dizaina ziņā īpaši neatšķīrās no mūsdienās izmantojamajām, vienīgi bagāžas kupons tāds pamatīgāks – ar iestrādātu metāla gredzenu. Vēl tagad lielisko atceros, kā pavadījām krustmāti ceļā uz Maskavu, lidostā noskatoties viņas lidmašīnas pacelšanos. Jā, tolaik šādi braucieni notika tikai un vienīgi caur „centru”.





