Sākotnēji nebija paredzēts, ka virs Zaķusalas vientuļi sliesies Latvijas Televīzijas ēka. Tur bija jābūt diviem torņiem –  vienam radio, otram televīzijas vajadzībām.  Tam bija jābūt veselam kompleksam, kurā radio vajadzībām, starp citu, bija ieplānotas vairāk telpu nekā televīzijai. Taču  – dažādu iemeslu dēļ radio tornis blakus TV ēkai tā arī neparādījās un, jāšaubās vai jelkad parādīsies.

Vēl septiņdesmitajos gados televīzija bija “izmētāta” pa visu pilsētu. Arī patreizējā Baptistu draudzes baznīcā Āgenskalnā. Televīzijas tehnika attīstījās milzu soļiem, “aizkrāmējot” ar aparatūru aizvien vairāk un vairāk telpu. Tas notika ne tikai Latvijā, bet arī citās PSRS republikās, tamdēļ Maskavas prāti izlemj – jāveic globāla radio un televīzijas attīstība. Tā 1973.gadā tiek pieņemts lēmums veidot Latvijā jaunu TV un radio ražošanas bāzes un redakciju korpusu.

Stratēģiski svarīga vieta

Vietu jauna radio un televīzijas centra būvēšanai sāka meklēt 1974.gadā, kad toreizējā LPSR Televīzijas un Radio komiteja radīja vēl vienu priekšsēdētāja vietnieka vietu tehikas un celtniecības jautājumus, ko ieņēma Sigurds Balts.

Saskaņā ar vienu no pirmajiem variantiem, kompleksam bija jāatrodas pie Babītes ezera. Taču ideja tikusi svītrota, kad izrādījies, ka žurnālistiem ceļā uz pilsētas centru būs jāšķēršo dzelzceļš, tātad, vilcienu satiksme būs kavēklis, jo žurnālistiem visur jāvar nokļūt ātri.

Saskaņā ar citām idejām, būvniecība varēja uzsākties Ganību dambī vai Mežparkā. Taču, ņemot vērā, ka bija jāatrod vieta arī televīzijas tornim, Zaķusala tomēr izrādījās vispiemērotākā. Turklāt tieši tajā laikā jaunā Salu tilta darbi jau tuvojās noslēgumam.

Iespējams, dauzi atceras, ka 1973.gadā Zaķu sala vēl bija apdzīvota. Nē, tās nebija vasarnieku būdiņas. Uz salas cilvēki dzīvoja savu dzīvi, tā bija sava republika, kuru var nojaust mākslas filmā “Abols upē”.

Lai būvētu kompleksu, šiem cilvēkiem bija jāpalūdz aiziet no savām mājām, kas diezgan veiksmīgi tika realizēts. Iedzīvotājiem tika piedāvāta cita dzīves telpa jaunajos masīvos. Sigurds Balts atceras, ka bijušas ģimenes, kas mākslīgi šķīrušās, lai viena dzīvokļa vietā tiktu pie diviem. Esot pat ticis izplatīts Rīgas izpildkomitejas rīkojums šīs pieteiktās laulību šķiršanas uz kādu laiku “iesaldēt”, lai šo krāpniecību apturētu.

Lai nu kā, Zaķusala, tāpat kā Kundziņsala jau bija nolemtas nopietnām pārmaiņām. Piedzīvot tās paguva tikai Zaķusala.

Projekts

Ēkas galvenais konstruktors Ivars Veldrums stāsta, ka šis joprojām ir vissarežģītākais projekts Latvijā. Galvenokārt tas saistīts ar studijām un skaņas izolāciju, kā arī ar augstceltnes svārstībām – +/- 8cm augšējos stāvos. Studijas ir izbūvētās pēc principa “ēka ēkā”, tās ir kā “kārbas” ar atsevišķiem pamatiem un trokšņu slāpējošu izolāciju.

Astoņu cilvēku kolektīvs rasēja projektu piecus gadus. Salīdzinājumam, “Saules akmeni” ar visu rasēšanu uzcēla divos gados.

Televīzijas ēku, kuru mēs redzam šobrīd, ir projektējis 2010.gadā mūžībā aizgājušais arhitekts Andris Purviņš, kura “kontā” ir arī Gaiļezera slimnīca, Lido atpūtas komplekss, u.c.

Sākumā bija ieplānots, ka visu projektēs Государственныи Союзныи проектныи институт СССР.  Tomēr vietējie latviešu arhitekti nebija ar to mierā. Un tā Maskava strādāja pie projekta tehniskās daļas, arhitektonisko pusi veidoja Andris Purviņš un LATGIPROGORSTROI “Латвиски государственныи институт проектирование городсково строителство” . Galvenais konstruktors Ivars Veldrums.

Pirmā projekta versija nedaudz atšķīras no realizētās. Komplekss bija ieplānots apaļš, pagriezts par 180 grādiem. Studijas puslokā apkārt, lai saīsinātu ceļu gan kabeļiem, gan nokļūšanai uz studijām. Taču velāk, tehniķiem par īstām šausmām, radās cits risinājums ar asajiem, spicajiem stūriem, kas ir grūtāk realizējami, grūtāk izmantojami un nosiltināmi. Iespējams, ja būtu ticis realizēts sākotnējais projekts, tas šodien izskatītos modernāks.

Apkārt kompleksam bija plānots parks, birzītes, sporta laukums, vieta brīvdabas koncertiem.

Saprotama lieta, plānā iešņāpa arī bumbu patversmi.  Tomēr arhitekti atzīmēja, ka atomkara gadījumā, pārplūstot HES, visa Zaķusala tāpat būs zem ūdens un no patversmes nebūs nekāda jēga.

Radio māja

Ja pajautā šodien, tad loģiski šķiet, ka televīzijas ēkai pavisam noteikti jābūt lielākai nekā radio. Tomēr tolaik plāns bija gluži pretējs. Radio redakciju korpusam bija paredzēti 27 stāvi, televīzijas “tornim” tikai 24. Tāpat radio 22 studijas bija ieplānotas daudz nopietnākas un lielākas, lai tajās varētu veikt skaņas ierakstus visaugstākajā līmenī. Televīzijai tik augsts līmenis nebija nepieciešams.

Tolaik, lai ierakstītu dažādas telpas skaņas, tika izmantotas atsevišķas, speciālas studijas, kurās varēja panākt pagraba, tukšas zāles, bēniņu vai brīvdabas skanējumu. Jaunajā radio korpusā bija paredzēts izbūvēt 7 šādas studijas. Šodien šādus efektus iegūst elektroniski. Tomēr, ja radio komplekss tomēr būtu uzbūvēts, šodien Zaķusalā būtu pilnvērtīgas koncertzāles gan ierakstiem, gan arī skatītājiem un klausītājiem.

Pēc plāna, radio korpusam bija jāseko tūlīt aiz televīzijas. 1984.gadā tika izstrādāts projekts, bija  attiecīgas valdības lēmums. Saskaņā ar plānu, korpusam bija jābūt gatavam 1990.gadā. Taču celtniecības jaudu dēļ Latvijas ministru padome, ņemot vērā Celtniecības ministrijas ieteikumu, tiek pieņem lēmu termiņu pagarināt līdz 1995.gadam.

Sākās atmodas laiks. Radio tika atdalīts no televīzijas, 1992.gadā speciāli šim nolūkam tika izveidota Televīzijas un Radio likvidācijas komisija, un tādā tīri padomiskā stilā, bez sevišķiem paskaidrojumiem, vienkārši – “tā vajag!”, tika izveidotas divas atsevišķas organizācijas.

Pēc kāda laika Latvijas un ASV kopīga celtniecības kompānija Polar Beck, kura būvēja arī viesnīcu Radisson, izteica gatavību uzbūvēt radio māju. Viņi apņēmās izkārtot kredītus, ja valdība šos kredītus garantēs. Ivars Godmanis tajā laikā bija norīkojis vest sarunas ministru kabineta līmenī.

Sarunas sakās, taču nekādu atbalstu neguva.

Tā TV tornis uz Zaķusalas palika viens. Vai gandrīz viens. Kaut kur pazemē, līdzas televīzijas korpusam, atrodas arī radio korpusam paredzētie pāļi.

Būvniecība

Zaķusala ir ļoti nestabila, lai gan to pašu varētu teikt arī par jebkuru citu vietu Rīgā. Lai uzbūvētu tik nopietnas konstrukcijas, bija nepieciešams izmantot 39 grodpāļus – kolonnas 1,6m diametrā, kas tiek iedzītas 24 līdz 26m dziļumā līdz pat dolomīta slānim.

Padomju savienībā tolaik neražoja tādus materiālus, lai būvētu augstceltnes.  Un tomēr, televīzijas ēkas pamata konstrukcijas visas ir ražotas Latvijā. Daļa apdares materiālu, logi, alumīnija konstrukcijas ir nākušas no Somijas.

Pāļu dzīšana esot radījusi pamatīgas vibrācijas. Apkārt esošajās ēkās plaisājušas sienas, līgojušās lustras un no skapjiem krituši trauki. Sigurds Balts stāsta: “Būvējot televīzijas māju, mēs iztaisījām pārkāpumu, bet mums izdevās pierādīt, ka par 400 000 rubļiem var uzprojektēt un ieguldīt grodpāļus arī radio korpusam.”  Tādējādi – sala joprojām ir gatava vēl vienas augstceltnes uzņemšanai.

Strādnieki

Būvniecības darbi sākās 1979.gadā. Padomju iekārtas burvība bija tajā, ka ja reiz kaut kas bija izlemts, tad nauda tam netrūka. Svarīgi bija piešķirto naudu iztērēt, izpildīt plānu.

Galvenā cīņā un būvnieku sāpe bija darbaspēks. Celtnieki bija noslogoti citos darbos un reizē nācās ķerties pie dažādām viltībām. Piemēram, izmantot civilās aizsardzības mācības.

Padomju gados šādas mācības tika organizētas katrā rūpnīcā. Tajās piedalījās rūpnīcu kolektīvi, biroju darbinieki, utt. Tā bija vesela sistēma, kas mācīja, kurš būvēs, kurs vedīs, kurš visus pabaros gadījumā, ja sāksies karš.

Divas reizes šādas mācības esot notikušas Zaķu salā, kur no dažādām rūpnīcām sabrauca  strādnieki. Un tā vietā, lai skraidītu ar gāzmaskām, šie cilvēki tika pielikti pie darba – būvēt telecentru. Uz “mācībām” sabrauca reāli speciālisti – celtnieki, santehniķi, metinātāji, un citi. Tā kompleksa būvētāji varēja ievērojami pasteidzināt darbus.

Gatavs

Šaurības nomocītajiem televīzijas darbiniekiem nagi niezēja ātrāk izmēģināt jaunās telpas. Un viņu lūgšanas tika uzklausītas, 1985.gada decembrī, 600kv/m jaunajā studijā notika Mikrofona Aptaujas koncerts ar izlasītas publikas piedalīšanos. Redakcijas korpuss vēl nebija gatavs, vairums citu telpu arī nē. Taču ģērbtuves, grimmētavas, tehniskās telpas ļāva jau sākt strādāt.

Visu TV kompleksu kopumā pieņēma 1987.gada 31.decembrī, kad Sigurds Balts kopā ar savu vietnieku celtniecības jautājumos Valdi Romaņenkovu un pieņemšanas komisiju līdz pat 6 vakarā “vāca” nepieciešamos dokumentus – dažādas ministriju garantijas, jo celtnieki, protama lieta, visu līdz galam izdarījuši nebija. Ministru padomes priekšsēdētāja vietniece Deņisenko zvanījusi, prasījusi, kad būs. Esot taču jāsāk svinēt Jaunā gada atnākšana, vēl uz Maskavu esot jāpaspēj aizsūtīt.

Un vēl viena šarmanta Padomju laiku iezīme! Projekta pirmās kārtas tāme bija 25mlj.rubļu. Reāli tika iztērēti 24,3 miljoni, turklāt vēl iedzenot pāļus Radio kompleksam.

No žurnāla “Liesma”, 1978.g, oktobris

“… Noskaidrojās, ka ne visi celtniecības dalībnieki ir izpratuši uzdevuma nopietnību. Vispirms jau LPSR Celtniecības ministrijas dienesti gada sākumā neparādīja organizētību un lietišķību darbu uzsākšanā. Ļoti ilgi notika diskusijas arī ar Baltijas hidrotehniskās celtniecības montāžas trestu, kura celtniekiem jāiedzen cauruļveida pāļi ēkas pamatiem. Tika apšaubīti daži projekta risinājumi.

Tā vien liekas, ka atkal priekšplānā izvirzās šaurās resoru intereses.

Gada pirmajos mēnešos vēl nebija skaidrības par iespējām sagādāt gaismu un siltumu atstarojošo stiklu un emaljēto alumīniju. Šie materiāli nepieciešami redakciju korpusa fasādēm. Vajadzētu visiem saprast, ka jaunu mūsdienīgi kompleksu nevar veidot tikai ar veciem materiāliem.

LPSR Būvmateriālu rūpniecības ministrija, [….] nav ar mieru piegādāt tā sauktos kompleksos Rīgas betona fasādes paneļus (ar siltuma izolāciju). Šī ministrija laikam grib, lai celtnieki uz vietas patērē kolosālu roku darbu, kā tas notika Preses nama redakcijas korpusa celtniecībā, kaut gan pirms vairākiem gadiem jau pieņemts atbilstošs republikas valdības lēmums, kas uzliek par pienākumu ministrijai noorganizēt šādu paneļu ražošanu. Vispār, kā teica Sigurds Balts, republikas vadība ļoti nopietni atbalsta Televīzijas un radio kompleksa celtniecību. Kā tad lai saprot Būvmateriālu rūpniecības ministrijas nostāju?”