Senie draugi – alumīnija katls un piena kanniņa

Ja tā ir taisnība, ko mūsdienās raksta „kompetentā” prese, tad pateicoties šo trauku lietošanai visu padomju laiku bērnu dzīslās rit ar asinīm atšķaidīts alumīnijs, svins vai kas tur vēl, un ar mums visiem ir cauri.
Tomēr man gribētos ticēt, ka šo postošo ietekmi mazina tīkamās atmiņas par šo parocīgo virtuves inventāru. Spožais un tīrais alumīnija katls top melns un netīrs, jo tajā uz malkas plīts tiek vārītas cūku pupas un virums skrien pāri tiklīdz sasniegta 100 grādu temperatūra – tas tāpēc, ka katls ir piebāzts ar kaudzīti. Šitā labuma vienmēr ir par maz. Un tad ar rūgušpienu….

Alumīnija piena kanniņa manā prātā palikusi drīzāk kā ierocis, nevis trauks. Kanniņa palīdzēja organizēt manu brīvo laiku. Es mūsu ģimenē biju jaunākā un attiecīgi tā, kurai bija jākāto 3 km pēc piena (Ikšķilē – tur, kur tagad ir saaudzis savrupnamu mežs, agrāk bija normāla pļava ar normālām govīm). Šajā misijā es devos 2 reizes nedēļā kopā ar kaimiņu puiku un mūsu ceļā vienmēr gadījās dažādas grūtības un šķēršļi, kas jāpārvar. Ceļā pavadītais laiks svārstījās no 2 līdz 8 stundām un 2 litru kanniņā pārvestais piena daudzums – no 1,5 – 0,5 l. Mana nabaga mamma nekad nevarēja rēķināties ar kaut kādu precīzu piena daudzumu. Un labi vien bija – rūgušpiena tāpat vienmēr bija par daudz – ja vien netika vārītas cūku pupas.