Pāles pienotavas stāsti 2

Pēcjāņu vakars ir skaists un saulains. Apvienojot ar saldējuma piegādi savām lauku mājām nolemju apciemot “savu” pienotavu, par ko tiku jau rakstījis.

Manām acīm paveras bēdīga aina – laika zobs ir darījis savu. Pienotavas otrajā stāvā ir dedzis, jumts ir caurs un vienā stūrī griesti iegruvuši un dažādākās sadzīves mantas krietnā kaudzē aizsedz ieeju nākošajā pienotavas telpā. Pamanu, ka “ir vaļā“ durvis uz pienotavas otro stāvu, kuru pagājušajā reizē neapskatīju.

Kopējo ainu raksturo vārds “postaža”. Nē, lejā arī bija un ir postaža, bet tajā ir odziņas, vēsture. Šeit tāda sajūta nerodas. Lavīdamies kā pa trauslu ledu, izpētu otro stāvu. Uzmanīgu mani dara iebrukušie griesti. Nekas daudz manu uzmanību nesaista un nešķiet kambara cienīgs. Vien pamanu dažus priekšmetus, ko nobildēju – bērnu stelles un vecas šķēres. Viss liecina par cilvēku nabadzīgu sadzīvi. Slēpes, padomju laiku žurnāli, sausā tualete. Skaitītājs, kas sen vairs elektrību neskaita.

Skaidrs, ka šis ir pienotavas gals. Atpakaļceļa vairs nav. Ēka neglābjami iet bojā. Nobildēju dažus ārskatus, kuriem pagājušo reizi pietrūka laika.

“Pārbildēju” pienotavas slieksnī iebetonētās bānīša sliedes, kas savu otro mūžu šeit kalpo kā betona armatūra.

Nu jau tās klāj zāle, un lai tās bildē varētu redzēt, izplūcu zāli. Zāle ataugs, un ceru, Džerijs man neuzliks sodu par digera kodeksa neievērošanu. Tad ieraugu, ka grīdas betonēšanā šīs sliedes ir lietotas bagātīgi.

Lejā vēl pētot laboratoriju, caur logu mani uzrunā garāmejoša sieva, sak – ko meklējot. Sāku stāstīt par savu diggera nodarbošanos un mērķiem, ar kādiem šeit esmu ieradies. Skaidri saprotu, kāda ir jautājuma jēga – ja kāds meklē, tad kaut ko taustāmu. Parunājamies par pagājušajiem laikiem, par pagātni, par nākotni. Līdzīga saruna izvēršas veikalā pie saldējuma pirkšanas. Pārdevēja pieraksta adresi kambaris.com. Saka, apskatīšoties. Tas priecē. Esmu dabūjis tiešām to, ko meklēju – aprunājies ar cilvēkiem, ieguvis bildes un iespaidus. Skumjas vien par pienotavu.