Ko līdz 80-to gadu beigām darīja bērni, kad gribēja paskatīties multeni, bet neviens no 3 TV kanāliem attiecīgajā brīdī neko tādu nepiedāvāja?
Viņi, protams, ieslēdza savus projektorus un, tinot kadru pēc kadra, skatījās tā saucamās diafilmas. Noteikti jau varēja sastapt arī tādus laimes lutekļus, kuru mājās bija iespējams tarķškināt kinoprojektoru, taču vismaz manu skolasbiedru un draugu lokā tādu nebija. Tāpēc rīkojām diafilmu seansus, kad vesels bars klasesbiedru ar savām filmām savācas dzīvoklī un tad, tumsā zēžot, izrāda, ko nu katrs dabūjis. Ko tik negadījās redzēt – gan padomju tautu labākās pasakas, gan pat tādus globālus šedevrus, kā diafilmas formāta japāņu gabals par pūķa dēlu Taro. Eh, skaistā bērnība… 🙂
Attēlos redzams projektors MF-74 “Ogoņok”, kas paredzēts klasisku 35 mm diafilmu izrādīšanai. Iegādāts 70-to gadu beigās, bet pat pēc vairāk kā 30 gadiem darbojas perfekti. Tradicionāli korpusā iegravētā cena liecina, ka aparāts maksājis 7,50 rubļus.
Parakājoties personīgajā kambarī, kostatēju, ka saglabājušās arī vismaz 20 diafilmas. Tā kā, ja kāds vēlas “trehnuķ starinoj” un uzrīkot filmu vakaru 70/80-to stilā, piesakieties! Un neaizmirstiet nopirkt popkornu… 🙂 🙂 🙂