Kādā jaukā vasaras pirmsJāņu dienā kopā ar bērniem devos apskatīt Pāles pagasta centru. Manu uzmanību pievērsa vecā pienotava, kuru no ārpuses pamestu un aizslēgtu biju jau pētījis iepriekšējos gadus.

Nu ļaužu rokas darījušas savu un tajā varu iekļūt pa durvīm, kuras noliktas guļus šķērsām savai dzimtajai ailai.

Nesen tiku dzirdējis Džerija Šterna, šī portāla drauga, stāstījumu par urbantrip un tādu piedzīvojumu meklētāju kodeksu. Nu jūtos kā digeris un ar fotoaparātu rokā laipoju starp flīžu, mēģeņu lauskām un veidlapām. Interesanti, ka citus “apmeklētājus” pirms manis nav interesējis nekas, ko nevar konvertēt alkoholā (lasi metāls). Tā muzeja cienīgi neskartas stāv mēģenes, pierakstu žurnāli, piena pudeles, to gumijas aizbāžņi. Dažas no pudelēm atgādina bērnību, kad aiz tādās aiz folijas vāciņa gozējās krējums.

Starp dažādiem brīnumiem pavīd jauno kapitālisma laiku pēdas – elektro apsildāms boileris un dažas ūdens iekārtas, kas nepārprotami liecina, ka pienotava pieredzējusi arī otro brīvības elpu ārpus padomju žoga. Diemžēl tai nav bijis dots ilgi elpot brīvības gaisu. Skumji. Ar Ulmaņlaika mantojumu un dvašu izvilkt visus padomju laikus un nu piedzīvot bojāeju.

Par pienotavu daudz zinātu stāstīt mans sievastēvs, kas šeit audzis, skolā gājis, bet nu jau viņā saulē. Atceros, tiku pētījis vecos uzrakstus uz tās ārsienas. Tāpat pamata apmalē tiku redzējis iebetonētu bānīša sliedi.

Kad tie strādāja, piena veikalos stāvēja rindas. Nieka 15 gados viss ir otrādi – svari pamesti